Jo Dievs - tās ir debesis, kas kādā brīdī ir apzinājušās sevī spēku radīt veselu pasauli - seno baltu pasauli.
Pasaule netika uzbūvēta uzreiz. Tomēr beigu beigās Baltā Tēva (par Balto Tēvu jeb Vecīti balti dēvēja augstāko dievību) pūles vainagojās ar veselām trim pasaulēm:
- Augšējo pasauli, kurā mīt pats Dievs kopā ar savu saimi;
- Vidējo pasauli, kurā dzīvo cilvēki, kā arī vietējie dievi un dieves, kā Upes māte vai Pakalnu māte;
- Apakšējo pasauli, kur nonāk tie, kas pametuši Vidējo pasauli un nav pacēlušies uz Augšējo pasauli. Tur dzīvo ne tikai cilvēku dvēseles, bet arī citas būtnes.
Bet par visu pēc kārtas.
Dievs un Māra
Vecais tēvs mežā brauca
Svētajā rītiņā.
Čīkst ragavas, zviedz zirdziņš,
Sāk vecajs gavilēt.
(Lazdona, 709-1)
Едет Старый отче лесом
Во святое утро.
Скрипят сани, лошадь ржет,
И ликует Старый.
Netīšām es iegāju
Mīļas Māras istabā;
Mīļa Māra man pacēla
Sievas krēslu apsēsties.
Nesēdēšu, mīļa Māra,
Man nav sievas padomiņa.
-Sēd', meitiņa, būsi sieva,
Došu sievas padomiņu.
(Ezere, 17889-24)
Ненароком оказалось -
Мара в комнату вошла;
Мара милая сажала
В кресло женское меня.
- Я не сяду, дорогая,
Слишком молода сейчас.
- Девочка, садись, садись,
Женскую науку дам.
Viņi brokastoja ārā, svaigā gaisā.
Dievs pabeidza maltīti, apmierināts nopūtās, nolika uz galda krūzīti un noglaudīja savu balto bārdu. Šis žests bija palicis nemainīgs jau kopš pasaules radīšanas brīža. Pirmkārt, viņš nevarēja ciest nekārtību, un drupačas bārdā, bez šaubām, nekam nederēja. Otrkārt, bārdas noglaudīšanai bija simbolisks raksturs. Tas nozīmēja, ka darbs ir padarīts un var ķerties pie nākamā.
Māra jau izsenis zināja par šādu viņa ieradumu.
Arī tagad viņa steidzīgi novāca brokastu paliekas un, kā ierasts, apsēdās blakus, gaidot turpinājumu.
- Nu, ko, paskatīsimies? - acis, kuras raudzījās uz viņu, bija zilas, zilas kā debesis skaidrā dienā.
Lai cik gadu būtu pagājis, Māra nekādi nevarēja pierast pie šo acu bezgalīgā ziluma. Arī šoreiz viņa tās neviļus apbrīnoja un pasmaidīja:
- Protams, paskatīsimies!
Laulātie sāka ar acīmredzamo.
Ābeles ziedēja pilnā sparā, izplatot debešķīgu smaržu, bites, aptekalēdamas ziedus, sparīgi sanēja, Saule savā zelta laiviņā, kā pienākas, cēlās debesīs. Iztālēm, jau no paša rīta par kaut ko saniknots, ducināja Pērkons, solīdams negaisu. Ar vārdu sakot, Augšējā, virszemes pasaule, kā paredzēts, priecēja acis un ielīksmoja sirdi.
- Paskatīsimies lejā? Tev taču patīk!
Māra zināja, ka Dievs tā noteikti pajautās.
Patiesību sakot, viņš nedaudz mānīja pats sevi, pārliekot atbildību uz Māru. Lai nu kurš, bet viņš taču zināja, ka viņi ar Māru nav vienkārši laulātie, bet gan vienas personības divas pusītes, kurās apvienojies gan viņš pats - Dievs, radītājs -, gan Māra - visas radības māte.
Tātad, ja Māra kaut ko vēlējās, to tikpat ļoti vēlējās arī viņš pats. Gluži vienkārši dažas kaprīzes bija ērtāk piedēvēt sievietei.
Viņš atcerējās, kā laiku sākumā bija bijis viens pats un nekādas Māras nebija.
Nebija vispār nekā, izņemot viņu pašu - bezgalīgu, zilu debesu, kas apzinājušās sevi esam Dievu radītāju.
Lai nu kurš, bet viņš skaidri zināja, ka viņa labākais veikums bija pirmsākuma nodalīšana vīrišķajā un sievišķajā. Pārējo viņi radīja kopā.
Vispirms - Augšējo pasauli, jo Māra gribēja mājas un bērnus.
Pēc tam Vidējo, zemes pasauli, jo bērniem bija vajadzīga vieta, kur rotaļāties, un kāda gan vieta var būt labāka par pašiem savu pasauli?
Nu, un visbeidzot nācās radīt arī Apakšējo pasauli, jo kaut kur taču bija jāizmitina arī neizdevušies un nemīlamie radījumi.
Tā radās Dieva pasaule.
Un tā radās baltu zeme, kur Dievu dēvēja par Balto Tēvu.
Dabīgs gaišmatis ar koši zilām acīm - kā gan citādi lai viņu būtu iesaukuši, - Dievs nevilšus pie sevis iesmējās.
Taisnību sakot, cilvēki izrādījās tik aizņemti radījumi, ka tad, kad bērni bija izauguši un pārstāja pieprasīt nedalītu vecāku uzmanību, viņi abi ar Māru pievērsās savu radību radītā vērošanai.
Patiesi, kādreiz viņi - retāk kopā, biežāk atsevišķi - mēdza nolaisties lejā. Balto Tēvu uz baltā kumeļa tur mīlēja un gaidīja. Un ne jau velti. Senos laikos viņš bija biežs viesis kā svētajās ozolu birzīs, tā ikkatrā, pat vismazākajā un vispieticīgākajā, būdiņā. Viņš vēroja, pamācīja, sniedza padomu, atbalstīja, palīdzēja.
Mārai toties patika doties pastaigās kājām. Tā viņa varēja nesteidzoties parunāties gan ar Upes māti, gan Lauku māti, gan Meža māti. Viņai bija daudz aizbilstamo - Māšu, mežu un lauku sargātāju. Un arī cilvēku mātēm bija vajadzīga pieskatīšana - palīdzēt laist pasaulē bērnu, nosiet mazulim nabas saiti, parūpēties, lai pietiek piena - rūpju bija daudz.
Tā tas bija kādreiz.
Tad atnāca viņi. Karotāji ar krustiem uz apmetņiem, ar krustiem kaklā un ar krustu galvenā krustneša rokā - tā, kurš deva pavēles.
Viņi cēla cietoksni pēc cietokšņa, baznīcu pēc baznīcas, sagraudami un iznīcinādami senās svētvietas. Tos, kuri to neatbalstīja, cirta ar zobeniem. Tos, kuri atbalstīja, veda uz baznīcu un lika pieņemt jauno, viņiem izdevīgo dievu.
Tā ar krustu, zobenu un ķieģeli būtībā īsā laikā viņi baltu zemē ieviesa jaunu dievu.
Sākumā Dievs, kā labam saimniekam pieklājas, atnācēju uzaicināja ciemos. Tomēr uzaicinājums tika noraidīts.
Tad viņš sāka pretoties. Un cilvēki sacēlās drīz te, drīz tur.
Bet balti prata ķert zivis, ne citus cilvēkus.
Viņi prata art, sēt, slaukt un medīt. Bet - ne medīt cilvēkus.
Pagāja vien nieka pārsimt gadu, un vairs nepalika neviena, kurš prastu noiet uz svēto birzi un palūgt Balto Tēvu nokāpt lejā pie cilvēkiem.
Bet ierasties bez uzaicinājuma viņš negribēja.
Un tā nabas saite, kura kādreiz tik cieši bija saistījusi baltus ar viņu radītāju, kļuva pavisam trausla.
Kļuva trausla, taču nepārtrūka.
Jo kurš gan cits, ja ne Māra, palīdzēja dzemdētājām radībās?
Kurš gan cits, ja ne bērni, neskatoties ne uz ko, turpināja rūpēties par Baltā Tēva radīto zemi un baltu cilti?
Tā tas turpinājās.
Pasaule tur, lejā, mainījās. Aizgāja cilvēki, uz kuru apmetņiem dega krusti.
Nāca un gāja citi.
Ar katru jaunu gadsimtu atnācēji bija bruņojušies ar arvien nāvējošākiem ieročiem; bultas, šķēpus un zobenus nomainīja musketes, un tad - lielgabali, tanki...
Nebija miera baltu zemē.
Protams, ne tikai baltu zemē. Tomēr viena lieta, kad karus uzsāk dievi, kā tas bija, piemēram, Kurukšetrā. Un pavisam cita lieta, kad karo paši cilvēki savā starpā.
Tiesa, šķiet, ka pēdējā laikā viņi ir iemācījušies par lietām vienoties.
Katrā ziņā tā izskatījās no augšas.
Starp citu, izrādījās, ka vērot zemi no augšas ir pat ļoti interesanti. Īpaši pateicoties tam, ko cilvēki savā vientiesībā dēvēja par tehnoloģisko progresu. Nevarētu teikt, ka Vecajam Tēvam būtu kādas grūtības kaut ko izpētīt pašam, tomēr visādi feisbuki, telegrami un tamlīdzīgi izgudrojumi ļāva izgaršot katru niansi. Kā viņi ar Māru jokoja, internets ir brīnišķīga piedeva pamatēdienam. Tas ir tāpat, kā parastiem kartupeļiem ar gaļu dāsni pievienot garšvielas, kā to dara Trimūrtijas un Budas pielūdzēji vai Spārnotās Čūskas, Ketcalkoatla, tautas pēcteči.
It kā parasts ēdiens, bet tik daudz dažādu garšas nokrāsu!
Tā arī šeit, it kā taču tie paši balti, bet viņi paši fotografē, filmē, runā un raksta tik daudz, ka nav pat vajadzības nokāpt lejā, tāpat viss redzams kā uz delnas.
Arī Māra pēdējā laikā kāpj lejā arvien retāk.
Ne jau tamdēļ, ka būtu slinkums vai negribētos. Te pie vainas ir tas pats minētais tehnoloģiskais progress.
Kāda jēga pieskatīt dzemdētāju, ja ar to brīnišķīgi tiek galā ārsti?
Ko viņa var dot Upes mātei, ja upi jau sen ir sagūstījuši HES mūri un turbīnas?
Kam Lauku mātei viņas palīdzība, ja pa lauku brauc gigantiski dzelteni kombaini?
Tā arī ir sanācis, ka dievišķais pāris uz kņadas pilno Vidējo pasauli noraugās no augšas.
Rīga
Rīga skani, Rīga skani,
Kas to Rīgu skandināja?
Tai meitiņai kroni kala,
Kam deviņi bāleliņi.
(Zaļenieki, 6174-6)
Звуки Риги, звуки Риги,
Кто же Ригу славит?
У той девицы корона,
У которой девять братьев.
Dievs uzmanīgi ar diviem pirkstiem papleta telpu, pietuvinādams vai nu zemi pie sevis, vai arī sevi zemei.
Visaugstāk, protams, slējās Rīgas baznīcu torņi. Tie, rotādami galvaspilsētu, izskatījās kā kroņa zobiņi. Lejā caur mākoņu dūmaku tuvojās televīzijas torņa asā smaile. Gandrīz vienlaikus ar to parādījās Pētera baznīcas smaile ar gaili galā un stiklotā, saules apmirdzētā Saules akmens ēka. Tālāk strauji tuvojās Vanšu tilta pilona spice un Zinātņu akadēmijas smaile, bet mazliet nostāk - vēl divu augstceltņu jumti.
Ļaužu arī tur bija daudz vairāk nekā citās pilsētās.
Lai gan arī citās vietās bija ko apskatīt.
Mārai, piemēram, ļoti patika lielā regate, kura no Rīgas gāja uz Ventspili. Brīnišķīgas jahtas un burinieki, baltajām burām saules staros zaigojot, lepni šķēla Rīgas jūras līci. Žēl tikai, ka tas negadījās bieži.
Toties Dievs ar nepacietību gaidīja Dziesmu svētkus. Īpaši labi šie svētki izskatījās pēdējoreiz, kad tika atklāta lielā Mežaparka estrāde, bet uz dejotāju uzstāšanos Daugavas stadionā viņš vispār varētu skatīties mūžīgi.
Pērkons, viņa dēls, deva priekšroku jūtūbei, kurā pieejami visi ieraksti, un tos var skatīties kaut vai katru dienu. Bet Vecajam Tēvam vairāk patika vērot visu dzīvajā.
Un kaut vai ziemas saulgriežu svētki.
Dievam nepatika, ka šo laiku svinēja kā baznīcas svētkus. Tos baltu zemē atnesa svešzemnieki ar krustu. Mainīja tradīcijas. Tomēr svētku nosaukums palika, un arī lampiņām rotātās eglītes priecēja acis. Laikā, kad tumsa iestājās ļoti agri, bija patīkami uz tām noskatīties. Dievs pat ne visai iebilda pret mūziku, kura šajā laikā skanēja no visiem ekrāniem. Tomēr Māra zināja, ka visvairāk Balto Tēvu priecēja, kad stipri, jauni puiši ņēmās apkārt mājai vilkt varenu, apsarmojušu bluķi, lai tādējādi atgaiņātu ļaunos garus, kuri bija iznākuši medībās, bet pēc tam kausēja alvas figūriņas, un, vērdamies uz izkusušo metālu, sprieda, kāds būs nākamais gads.
Pati Māra šajā laikā, kā ierasts, cēla galdā ceptu cūkas šņukuru, pīrādziņus ar speķi un pelēkos zirņus.
Savukārt, Pērkons nekad nebija par slinku, lai sapulcētu jaunos dievus un ar bluķi uzartu zemi apkārt mājai. Tomēr jāteic, ka neviens ļaunais gars ne tikai neparādījās, bet pat baidījās no domas vien par parādīšanos Augšējā pasaulē. Ja tomēr iedomājās, tad žagojās veselu nedēļu no vietas, un tādu nelaimi pat visļaunākajam garam nenovēlēsi.
Bērni - proti, jaunie dievi - par vecākiem arī neaizmirsa. Kāda gan problēma apciemot vecīšus? It īpaši, ja vari vienlaikus pabūt gan Augšējā pasaulē, gan jebkuros svētkos un kopā ar vecākiem papriecāties par pašu radītajiem brīnumiem tur, lejā.
Kopumā, neskatoties uz to, ka svētās birzis joprojām bija un palika izcirstas un neviens no šolaiku cilvēkiem vairs nezināja, kā tieši sazināties ar Dievu, radītāju, neskatoties uz dažādu formu krustiem vainagotām baznīcām, kuras izmētātas pa visu baltu zemi, viss turpināja iet savu gaitu.
Nu, vai arī gandrīz viss.
Bērni
Ja jau iesākām par ģimeni un bērniem, pat ja viņi arī ir dievi, nebūtu slikti vismaz ar dažiem no viņiem iepazīties. Ar visiem gan noteikti nesanāks, bet ar vecākajiem, galvenajiem noteikti jāiepazīstas.
Laima
Laima sēd kalniņā,
Nelaimīte lejiņā.
Svied, Laimiņa, Nelaimei
Ar akmeni mugurā.
(Sēlpils, 1220-0)
На пригорке встала Лайма,
Льёт несчастье под уклон.
Лайма милая, ты лучше
Горе с камнем утопи.
Ne visiem Laima taisa
Labu vietu maliņā;
Citam Dievs, Laima taisa,
Citam taisa Veļu māte.
(Valmiera, 9246-0)
Не всем Лайма создаёт
Место доброе у края,
Одной Дьевса Лайма даст,
Другой - место в Нижнем мире.
Tāds ir laimes dievietes liktenis - redzēt citu likteņus, vai nu tie ir priecīgi, vai bēdu pilni. No vienas puses šādas spējas daudziem izsauktu skaudību. Bet no otras puses - kāds reiz ir teicis: "Lielā gudrībā ir daudz bēdu; jo vairāk zināsi, jo nelaimīgāks būsi." Laikam būtu prātīgi iedomāties, ka pašu Laimu ne vienmēr priecēja viņas zināšanas.
Lai gan to lepnā skaistule noklusēja. Vienmēr labi kopta un skaisti tērpta viņa gāja pa dzīvi, pašpārliecināti klaudzinādama zelta kurpīšu papēdīšus.
Bet tas, ka laiku pa laikam pārvērtās par vistu, vai nu baltu, vai melnu, vai arī par čūsku, kas tad tur liels? Katram savi trūkumi, kā saka. Vispār līdzīgas prasmes, kā arī spējas turēt mēli aiz zobiem, daudziem nenāktu par ļaunu.
Starp citu, ja redzi Laimu ar bērzu slotu, tas nebūt nenozīmē, ka viņa iet pirtī pērties. Pirtī viņa iet gan, bet nevis pērties, bet gan pieņemt dzemdības. Kad tad vēl lai viņa dod jaundzimušajam likteni, ja ne radībās?
Taisnības labad jāsaka, ka pēdējā laikā slotiņa un pirts tiek izmantotas arvien retāk, toties Laimas arsenālā parādījies balts halāts un lateksa cimdi.
Pērkons
Pērkons veda vedekliņu
No Vāczemes šai zemē;
Dieva dēli pūru veda,
Visus mežus veltīdami.
Liepai lika zelta kroni,
Ozolami sudrabiņa,
Sīkajiem kārkliņiem
Uzmauc zelta gredzeniņus.
(Krustpils, 34039-10)
С запада нагнал нам Перконс
Тучи с дождиком и громом.
Это божий сын старался
Нарядить леса и пашни.
Липе - золото соцветий,
Дубу - листья серебрёны,
А для маленькой для ивы
Позолочены колечки.
Vecākais brālis, aizstāvis un debesu kalējs.
Un pie reizes - atbildīgais par Augšējo pasauli, uguns un gaisa valdnieks.
Izskatās viņš, protams, iespaidīgi: pats varens kā zirgs, bet zirgs viņam vēl varenāks. Viena atšķirība: zirgs ir melns, bet jātnieks tā kā tēvs - dabīgs gaišmatis un arī ar bārdu. Un kādi bicepsi! Augums tāds, ka jebkurš sportists var tikai apskaust! Tomēr - cik labsirdīgs dievs!
Savulaik, kad Saule vēl bija pusaudzes gados, kā viņa draiskojās! Tik tikko debesis nenodedzināja, nerunājot nemaz par Vidējo pasauli. Bet puisis nenobijās no karstuma, savaldīja neprāti. Pēc tam pats izkala viņai zelta laiviņu debesu pastaigām. Māsa taču, lai arī ar raksturu. Un arī viņas laulībai ar Mēnesi ne vārda pretim nebilda.
Nu, kas tik ģimenē nemēdz notikt. Galvenais, ka bērni vienmēr prot salabt un katrs zina savu vietu.
Kas attiecas uz Pērkonu, viņu patiešām nevajag kaitināt, puisis ar raksturu, viegli aizsvilstas. Labi vismaz, ka ātri atdziest. Padārd, padārd un nomierinās.
Jā, un vēl kas. Pēdējā laikā viņš ļoti aizrāvies ar kalēja darbu. Mēdz gadīties, ka viņš smēdē ieslēdzas, un dzirdams tikai, kā klaudz āmurs. Dievs pamatoti domāja, ka tas, ka cilvēki sākuši pa debesīm grozīties, ir viņa, Pērkona, darbs. Protams, ne jau tikai viņa vien. Visi viņi, dievi kalēji, - Hēfaists, Tvaštars, Svarogs, Ilmarinens (visus nemaz nevar uzskaitīt) - ir pielikuši savu roku un kalves āmuru.
Bet pēdējā laikā kaut kā īpaši bija kļuvis redzams tas pats progress.
Sākumā, kad tikko bija parādījušies šie pašskrejošie rati, dirižabļi un aeroplāni, Māra ar Dievu brīnījās. Vēlāk, kad tos nomainīja lidmašīnas, kaut kā pierada. Raķetes, mākslīgie Zemes pavadoņi un tamlīdzīgas ietaises jau tika uzņemtas kā ierasta pasaules daļa. Tiesa, sākumā Mārai šķita, ka kuru katru brīdi kāda lidojoša ietaise var iekrist viņiem tieši pagalmā.
Vienu reizi, tērzējot pie alus kausa, Pērkons izskaidroja vecākiem, kādēļ Vidējā pasaulē darbojas citi, zemes likumi, un kādēļ neviena raķete un neviens satelīts fiziski (viņš tā arī pateica - "fiziski") ne tikai nevar iekrist kaut kur Augšējā pasaulē, bet pat nevar to nemaz ieraudzīt.
Vismaz par Augšējo pasauli dieviem nebija jāuztraucas.
Jumis
Kas tie divi skūpstījās
Mūsu nama pakaļā?
Miežu jumis skūpstījās
Ar apiņa cekuliņu.
(Krustpils, 19689-0)
На дворе на нашем заднем
Целовались как-то двое.
Это Юмис целовался
С хмеля юною лозою.
Jumim viss ir vienkārši. Visa dzīves jēga ir dzimtas turpinājumā. Nav svarīgi, kuras dzimtas. Ja mieži - tātad mieži. Galvenais, lai piedzimtu daudz. Pat radās ticējums: ja uz lauka atrod dubultvārpu, šeit ir bijis Jumis un svētījis ražu.
Tas pats ir ar lopiem. Ja govij piedzimst dvīņi - tas ir Jumja darbs. Par vistām un pīlēm, un it īpaši par olām, nemaz nerunājot.
Cilvēki mīl Jumi.
Ir pat izdomājuši paradumu: kad māja uzbūvēta līdz spārēm, svin svētkus un Jumi slavina. Uz spārēm uzkarina vainagu, un var sākt svinēt, iedzert alu. Un tad vēl māju jumtus rotā ar zirga galvas formas rotājumiem. Arī par godu Jumim. Jo kā gan citādi? Mājas - tā ir ģimene. Bet ģimene - tātad bērni. Kurš gan normāls vīrietis neparūpēsies par to, lai viņa vīrietība zeltu un plauktu, priecētu sievu un radītu bērniņus? Atkal jāpateicas Jumim.
Auglības dievs taču, ko te lai piebilst?
Un jāteic, ka auglības ziņā puisis arī pats nav muļķis. Kaut arī nav precējies. Bet kādēļ gan precēties, ja dievam jau nu gan sieviete vienmēr atradīsies.
Vārdu sakot, puisis nav ar pliku roku ņemams.
Un tomēr, kopš laika gala līdz pat šai pašai dienai ne reizes nav bijis neviena konflikta, nevienas greizsirdības scēnas. Kā viņam tas izdevies?
Visiem labi zināms, ka meitu ģēģeris, tomēr vīri viņu neprātīgi ciena. Apbrīno, priecājas. Nu, bet no otras puses, kurš gan gribētu labprātīgi stāties pretim auglības dievam? Pašiem vien rastos problēmas.
Tā nu atliek vien priecāties.
Ūsiņš
Ūsiņš zirgu nojādīja,
Pieguļnieku meklēdams;
Gudri bija pieguļnieki,
Neguļ ceļa maliņā.
(Krustpils, 30084-0)
Как верхами ехал Усиньш
Пастухов в ночном искал.
Пастухи - народ не глупый,
У дороги не сидели.
Ja ieraudzīsi jātnieku ar dzeltenām ūsām, nekļūdīsies, - būsi saticis pašu Ūsiņu.
Kuru gan citu? Kurš gan atbild par zirgiem Vidējā pasaulē, ja ne Ūsiņš? To zina visi.
Lai gan viņš pats ir pieticīgākais no pieticīgajiem. Kamēr viņu neuzrunā, pats ne vārda pirmais nebildīs. Nu, ja vien tu, protams, neesi zirgs. Ar zirgiem viņš ir gatavs ņemties no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam. Īsi sakot, zirgu dievs.
Tiesa, nav īsti saprotams, kamdēļ uz jumtiem zirgu galvas veido par godu Jumim. Teorētiski zirgi taču ir tuvāki Ūsiņam.
Bet viņš par to uz brāli netur ļaunu prātu.
Saule
Trim lapām bērziņš auga
Liela ceļa maliņā.
Vienā lapā Saule lēca,
Otrā Saule norietēja,
Trešajā lapiņā
Saule lēja sudrabiņu
(Valmiera, 33748-6)
На обочине берёзка,
На берёзке три листочка.
На одном есть капля солнца,
На втором - заходит солнце,
А на третьем на листочке
Отлила Сауле серебро.
Saule ir izdevusies godam: spoža, mirdzoša. Skaistule!