Корджева Елена Феликсовна : другие произведения.

Vitrāžas: seno baltu dievi

Самиздат: [Регистрация] [Найти] [Рейтинги] [Обсуждения] [Новинки] [Обзоры] [Помощь|Техвопросы]
Ссылки:
Школа кожевенного мастерства: сумки, ремни своими руками
 Ваша оценка:

  Pasaules kārtība
  
  Iesākumā bija debesis.
  Jo Dievs - tās ir debesis, kas kādā brīdī ir apzinājušās sevī spēku radīt veselu pasauli - seno baltu pasauli.
  Pasaule netika uzbūvēta uzreiz. Tomēr beigu beigās Baltā Tēva (par Balto Tēvu jeb Vecīti balti dēvēja augstāko dievību) pūles vainagojās ar veselām trim pasaulēm:
  - Augšējo pasauli, kurā mīt pats Dievs kopā ar savu saimi;
  - Vidējo pasauli, kurā dzīvo cilvēki, kā arī vietējie dievi un dieves, kā Upes māte vai Pakalnu māte;
  - Apakšējo pasauli, kur nonāk tie, kas pametuši Vidējo pasauli un nav pacēlušies uz Augšējo pasauli. Tur dzīvo ne tikai cilvēku dvēseles, bet arī citas būtnes.
  Bet par visu pēc kārtas.
  
  
  
   
  Dievs un Māra
  Vecais tēvs mežā brauca
  Svētajā rītiņā.
  Čīkst ragavas, zviedz zirdziņš,
  Sāk vecajs gavilēt.
  (Lazdona, 709-1)
  
  Едет Старый отче лесом
  Во святое утро.
  Скрипят сани, лошадь ржет,
  И ликует Старый.
  
  Netīšām es iegāju
  Mīļas Māras istabā;
  Mīļa Māra man pacēla
  Sievas krēslu apsēsties.
  Nesēdēšu, mīļa Māra,
  Man nav sievas padomiņa.
  -Sēd', meitiņa, būsi sieva,
  Došu sievas padomiņu.
  (Ezere, 17889-24)
  
  Ненароком оказалось -
  Мара в комнату вошла;
  Мара милая сажала
  В кресло женское меня.
  - Я не сяду, дорогая,
  Слишком молода сейчас.
  - Девочка, садись, садись,
  Женскую науку дам.
  
  Viņi brokastoja ārā, svaigā gaisā.
  Dievs pabeidza maltīti, apmierināts nopūtās, nolika uz galda krūzīti un noglaudīja savu balto bārdu. Šis žests bija palicis nemainīgs jau kopš pasaules radīšanas brīža. Pirmkārt, viņš nevarēja ciest nekārtību, un drupačas bārdā, bez šaubām, nekam nederēja. Otrkārt, bārdas noglaudīšanai bija simbolisks raksturs. Tas nozīmēja, ka darbs ir padarīts un var ķerties pie nākamā.
  Māra jau izsenis zināja par šādu viņa ieradumu.
  Arī tagad viņa steidzīgi novāca brokastu paliekas un, kā ierasts, apsēdās blakus, gaidot turpinājumu.
  - Nu, ko, paskatīsimies? - acis, kuras raudzījās uz viņu, bija zilas, zilas kā debesis skaidrā dienā.
  Lai cik gadu būtu pagājis, Māra nekādi nevarēja pierast pie šo acu bezgalīgā ziluma. Arī šoreiz viņa tās neviļus apbrīnoja un pasmaidīja:
  - Protams, paskatīsimies!
  Laulātie sāka ar acīmredzamo.
  Ābeles ziedēja pilnā sparā, izplatot debešķīgu smaržu, bites, aptekalēdamas ziedus, sparīgi sanēja, Saule savā zelta laiviņā, kā pienākas, cēlās debesīs. Iztālēm, jau no paša rīta par kaut ko saniknots, ducināja Pērkons, solīdams negaisu. Ar vārdu sakot, Augšējā, virszemes pasaule, kā paredzēts, priecēja acis un ielīksmoja sirdi.
  - Paskatīsimies lejā? Tev taču patīk!
  Māra zināja, ka Dievs tā noteikti pajautās.
  Patiesību sakot, viņš nedaudz mānīja pats sevi, pārliekot atbildību uz Māru. Lai nu kurš, bet viņš taču zināja, ka viņi ar Māru nav vienkārši laulātie, bet gan vienas personības divas pusītes, kurās apvienojies gan viņš pats - Dievs, radītājs -, gan Māra - visas radības māte.
  Tātad, ja Māra kaut ko vēlējās, to tikpat ļoti vēlējās arī viņš pats. Gluži vienkārši dažas kaprīzes bija ērtāk piedēvēt sievietei.
  Viņš atcerējās, kā laiku sākumā bija bijis viens pats un nekādas Māras nebija.
  Nebija vispār nekā, izņemot viņu pašu - bezgalīgu, zilu debesu, kas apzinājušās sevi esam Dievu radītāju.
  Lai nu kurš, bet viņš skaidri zināja, ka viņa labākais veikums bija pirmsākuma nodalīšana vīrišķajā un sievišķajā. Pārējo viņi radīja kopā.
  Vispirms - Augšējo pasauli, jo Māra gribēja mājas un bērnus.
  Pēc tam Vidējo, zemes pasauli, jo bērniem bija vajadzīga vieta, kur rotaļāties, un kāda gan vieta var būt labāka par pašiem savu pasauli?
  Nu, un visbeidzot nācās radīt arī Apakšējo pasauli, jo kaut kur taču bija jāizmitina arī neizdevušies un nemīlamie radījumi.
  Tā radās Dieva pasaule.
  Un tā radās baltu zeme, kur Dievu dēvēja par Balto Tēvu.
  Dabīgs gaišmatis ar koši zilām acīm - kā gan citādi lai viņu būtu iesaukuši, - Dievs nevilšus pie sevis iesmējās.
  Taisnību sakot, cilvēki izrādījās tik aizņemti radījumi, ka tad, kad bērni bija izauguši un pārstāja pieprasīt nedalītu vecāku uzmanību, viņi abi ar Māru pievērsās savu radību radītā vērošanai.
  Patiesi, kādreiz viņi - retāk kopā, biežāk atsevišķi - mēdza nolaisties lejā. Balto Tēvu uz baltā kumeļa tur mīlēja un gaidīja. Un ne jau velti. Senos laikos viņš bija biežs viesis kā svētajās ozolu birzīs, tā ikkatrā, pat vismazākajā un vispieticīgākajā, būdiņā. Viņš vēroja, pamācīja, sniedza padomu, atbalstīja, palīdzēja.
  Mārai toties patika doties pastaigās kājām. Tā viņa varēja nesteidzoties parunāties gan ar Upes māti, gan Lauku māti, gan Meža māti. Viņai bija daudz aizbilstamo - Māšu, mežu un lauku sargātāju. Un arī cilvēku mātēm bija vajadzīga pieskatīšana - palīdzēt laist pasaulē bērnu, nosiet mazulim nabas saiti, parūpēties, lai pietiek piena - rūpju bija daudz.
  Tā tas bija kādreiz.
  Tad atnāca viņi. Karotāji ar krustiem uz apmetņiem, ar krustiem kaklā un ar krustu galvenā krustneša rokā - tā, kurš deva pavēles.
  Viņi cēla cietoksni pēc cietokšņa, baznīcu pēc baznīcas, sagraudami un iznīcinādami senās svētvietas. Tos, kuri to neatbalstīja, cirta ar zobeniem. Tos, kuri atbalstīja, veda uz baznīcu un lika pieņemt jauno, viņiem izdevīgo dievu.
  Tā ar krustu, zobenu un ķieģeli būtībā īsā laikā viņi baltu zemē ieviesa jaunu dievu.
  Sākumā Dievs, kā labam saimniekam pieklājas, atnācēju uzaicināja ciemos. Tomēr uzaicinājums tika noraidīts.
  Tad viņš sāka pretoties. Un cilvēki sacēlās drīz te, drīz tur.
  Bet balti prata ķert zivis, ne citus cilvēkus.
  Viņi prata art, sēt, slaukt un medīt. Bet - ne medīt cilvēkus.
  Pagāja vien nieka pārsimt gadu, un vairs nepalika neviena, kurš prastu noiet uz svēto birzi un palūgt Balto Tēvu nokāpt lejā pie cilvēkiem.
  Bet ierasties bez uzaicinājuma viņš negribēja.
  Un tā nabas saite, kura kādreiz tik cieši bija saistījusi baltus ar viņu radītāju, kļuva pavisam trausla.
  Kļuva trausla, taču nepārtrūka.
  Jo kurš gan cits, ja ne Māra, palīdzēja dzemdētājām radībās?
  Kurš gan cits, ja ne bērni, neskatoties ne uz ko, turpināja rūpēties par Baltā Tēva radīto zemi un baltu cilti?
  Tā tas turpinājās.
  Pasaule tur, lejā, mainījās. Aizgāja cilvēki, uz kuru apmetņiem dega krusti.
  Nāca un gāja citi.
  Ar katru jaunu gadsimtu atnācēji bija bruņojušies ar arvien nāvējošākiem ieročiem; bultas, šķēpus un zobenus nomainīja musketes, un tad - lielgabali, tanki...
  Nebija miera baltu zemē.
  Protams, ne tikai baltu zemē. Tomēr viena lieta, kad karus uzsāk dievi, kā tas bija, piemēram, Kurukšetrā. Un pavisam cita lieta, kad karo paši cilvēki savā starpā.
  Tiesa, šķiet, ka pēdējā laikā viņi ir iemācījušies par lietām vienoties.
  Katrā ziņā tā izskatījās no augšas.
  Starp citu, izrādījās, ka vērot zemi no augšas ir pat ļoti interesanti. Īpaši pateicoties tam, ko cilvēki savā vientiesībā dēvēja par tehnoloģisko progresu. Nevarētu teikt, ka Vecajam Tēvam būtu kādas grūtības kaut ko izpētīt pašam, tomēr visādi feisbuki, telegrami un tamlīdzīgi izgudrojumi ļāva izgaršot katru niansi. Kā viņi ar Māru jokoja, internets ir brīnišķīga piedeva pamatēdienam. Tas ir tāpat, kā parastiem kartupeļiem ar gaļu dāsni pievienot garšvielas, kā to dara Trimūrtijas un Budas pielūdzēji vai Spārnotās Čūskas, Ketcalkoatla, tautas pēcteči.
  It kā parasts ēdiens, bet tik daudz dažādu garšas nokrāsu!
  Tā arī šeit, it kā taču tie paši balti, bet viņi paši fotografē, filmē, runā un raksta tik daudz, ka nav pat vajadzības nokāpt lejā, tāpat viss redzams kā uz delnas.
  Arī Māra pēdējā laikā kāpj lejā arvien retāk.
  Ne jau tamdēļ, ka būtu slinkums vai negribētos. Te pie vainas ir tas pats minētais tehnoloģiskais progress.
  Kāda jēga pieskatīt dzemdētāju, ja ar to brīnišķīgi tiek galā ārsti?
  Ko viņa var dot Upes mātei, ja upi jau sen ir sagūstījuši HES mūri un turbīnas?
  Kam Lauku mātei viņas palīdzība, ja pa lauku brauc gigantiski dzelteni kombaini?
  Tā arī ir sanācis, ka dievišķais pāris uz kņadas pilno Vidējo pasauli noraugās no augšas.
   
  Rīga
  Rīga skani, Rīga skani,
  Kas to Rīgu skandināja?
  Tai meitiņai kroni kala,
  Kam deviņi bāleliņi.
  (Zaļenieki, 6174-6)
  
  Звуки Риги, звуки Риги,
  Кто же Ригу славит?
  У той девицы корона,
  У которой девять братьев.
  
  Dievs uzmanīgi ar diviem pirkstiem papleta telpu, pietuvinādams vai nu zemi pie sevis, vai arī sevi zemei.
  Visaugstāk, protams, slējās Rīgas baznīcu torņi. Tie, rotādami galvaspilsētu, izskatījās kā kroņa zobiņi. Lejā caur mākoņu dūmaku tuvojās televīzijas torņa asā smaile. Gandrīz vienlaikus ar to parādījās Pētera baznīcas smaile ar gaili galā un stiklotā, saules apmirdzētā Saules akmens ēka. Tālāk strauji tuvojās Vanšu tilta pilona spice un Zinātņu akadēmijas smaile, bet mazliet nostāk - vēl divu augstceltņu jumti.
  Ļaužu arī tur bija daudz vairāk nekā citās pilsētās.
  Lai gan arī citās vietās bija ko apskatīt.
  Mārai, piemēram, ļoti patika lielā regate, kura no Rīgas gāja uz Ventspili. Brīnišķīgas jahtas un burinieki, baltajām burām saules staros zaigojot, lepni šķēla Rīgas jūras līci. Žēl tikai, ka tas negadījās bieži.
  Toties Dievs ar nepacietību gaidīja Dziesmu svētkus. Īpaši labi šie svētki izskatījās pēdējoreiz, kad tika atklāta lielā Mežaparka estrāde, bet uz dejotāju uzstāšanos Daugavas stadionā viņš vispār varētu skatīties mūžīgi.
  Pērkons, viņa dēls, deva priekšroku jūtūbei, kurā pieejami visi ieraksti, un tos var skatīties kaut vai katru dienu. Bet Vecajam Tēvam vairāk patika vērot visu dzīvajā.
  Un kaut vai ziemas saulgriežu svētki.
  Dievam nepatika, ka šo laiku svinēja kā baznīcas svētkus. Tos baltu zemē atnesa svešzemnieki ar krustu. Mainīja tradīcijas. Tomēr svētku nosaukums palika, un arī lampiņām rotātās eglītes priecēja acis. Laikā, kad tumsa iestājās ļoti agri, bija patīkami uz tām noskatīties. Dievs pat ne visai iebilda pret mūziku, kura šajā laikā skanēja no visiem ekrāniem. Tomēr Māra zināja, ka visvairāk Balto Tēvu priecēja, kad stipri, jauni puiši ņēmās apkārt mājai vilkt varenu, apsarmojušu bluķi, lai tādējādi atgaiņātu ļaunos garus, kuri bija iznākuši medībās, bet pēc tam kausēja alvas figūriņas, un, vērdamies uz izkusušo metālu, sprieda, kāds būs nākamais gads.
  Pati Māra šajā laikā, kā ierasts, cēla galdā ceptu cūkas šņukuru, pīrādziņus ar speķi un pelēkos zirņus.
  Savukārt, Pērkons nekad nebija par slinku, lai sapulcētu jaunos dievus un ar bluķi uzartu zemi apkārt mājai. Tomēr jāteic, ka neviens ļaunais gars ne tikai neparādījās, bet pat baidījās no domas vien par parādīšanos Augšējā pasaulē. Ja tomēr iedomājās, tad žagojās veselu nedēļu no vietas, un tādu nelaimi pat visļaunākajam garam nenovēlēsi.
  Bērni - proti, jaunie dievi - par vecākiem arī neaizmirsa. Kāda gan problēma apciemot vecīšus? It īpaši, ja vari vienlaikus pabūt gan Augšējā pasaulē, gan jebkuros svētkos un kopā ar vecākiem papriecāties par pašu radītajiem brīnumiem tur, lejā.
  Kopumā, neskatoties uz to, ka svētās birzis joprojām bija un palika izcirstas un neviens no šolaiku cilvēkiem vairs nezināja, kā tieši sazināties ar Dievu, radītāju, neskatoties uz dažādu formu krustiem vainagotām baznīcām, kuras izmētātas pa visu baltu zemi, viss turpināja iet savu gaitu.
  Nu, vai arī gandrīz viss.
  Bērni
  
  Ja jau iesākām par ģimeni un bērniem, pat ja viņi arī ir dievi, nebūtu slikti vismaz ar dažiem no viņiem iepazīties. Ar visiem gan noteikti nesanāks, bet ar vecākajiem, galvenajiem noteikti jāiepazīstas.
  
  
  Laima
  Laima sēd kalniņā,
  Nelaimīte lejiņā.
  Svied, Laimiņa, Nelaimei
  Ar akmeni mugurā.
  (Sēlpils, 1220-0)
  
  На пригорке встала Лайма,
  Льёт несчастье под уклон.
  Лайма милая, ты лучше
  Горе с камнем утопи.
  
  Ne visiem Laima taisa
  Labu vietu maliņā;
  Citam Dievs, Laima taisa,
  Citam taisa Veļu māte.
  (Valmiera, 9246-0)
  
  Не всем Лайма создаёт
  Место доброе у края,
  Одной Дьевса Лайма даст,
  Другой - место в Нижнем мире.
  
  Tāds ir laimes dievietes liktenis - redzēt citu likteņus, vai nu tie ir priecīgi, vai bēdu pilni. No vienas puses šādas spējas daudziem izsauktu skaudību. Bet no otras puses - kāds reiz ir teicis: "Lielā gudrībā ir daudz bēdu; jo vairāk zināsi, jo nelaimīgāks būsi." Laikam būtu prātīgi iedomāties, ka pašu Laimu ne vienmēr priecēja viņas zināšanas.
  Lai gan to lepnā skaistule noklusēja. Vienmēr labi kopta un skaisti tērpta viņa gāja pa dzīvi, pašpārliecināti klaudzinādama zelta kurpīšu papēdīšus.
  Bet tas, ka laiku pa laikam pārvērtās par vistu, vai nu baltu, vai melnu, vai arī par čūsku, kas tad tur liels? Katram savi trūkumi, kā saka. Vispār līdzīgas prasmes, kā arī spējas turēt mēli aiz zobiem, daudziem nenāktu par ļaunu.
  Starp citu, ja redzi Laimu ar bērzu slotu, tas nebūt nenozīmē, ka viņa iet pirtī pērties. Pirtī viņa iet gan, bet nevis pērties, bet gan pieņemt dzemdības. Kad tad vēl lai viņa dod jaundzimušajam likteni, ja ne radībās?
  Taisnības labad jāsaka, ka pēdējā laikā slotiņa un pirts tiek izmantotas arvien retāk, toties Laimas arsenālā parādījies balts halāts un lateksa cimdi.
   
  Pērkons
  Pērkons veda vedekliņu
  No Vāczemes šai zemē;
  Dieva dēli pūru veda,
  Visus mežus veltīdami.
  Liepai lika zelta kroni,
  Ozolami sudrabiņa,
  Sīkajiem kārkliņiem
  Uzmauc zelta gredzeniņus.
  (Krustpils, 34039-10)
  
  С запада нагнал нам Перконс
  Тучи с дождиком и громом.
  Это божий сын старался
  Нарядить леса и пашни.
  Липе - золото соцветий,
  Дубу - листья серебрёны,
  А для маленькой для ивы
  Позолочены колечки.
  
  
  Vecākais brālis, aizstāvis un debesu kalējs.
  Un pie reizes - atbildīgais par Augšējo pasauli, uguns un gaisa valdnieks.
  Izskatās viņš, protams, iespaidīgi: pats varens kā zirgs, bet zirgs viņam vēl varenāks. Viena atšķirība: zirgs ir melns, bet jātnieks tā kā tēvs - dabīgs gaišmatis un arī ar bārdu. Un kādi bicepsi! Augums tāds, ka jebkurš sportists var tikai apskaust! Tomēr - cik labsirdīgs dievs!
  Savulaik, kad Saule vēl bija pusaudzes gados, kā viņa draiskojās! Tik tikko debesis nenodedzināja, nerunājot nemaz par Vidējo pasauli. Bet puisis nenobijās no karstuma, savaldīja neprāti. Pēc tam pats izkala viņai zelta laiviņu debesu pastaigām. Māsa taču, lai arī ar raksturu. Un arī viņas laulībai ar Mēnesi ne vārda pretim nebilda.
  Nu, kas tik ģimenē nemēdz notikt. Galvenais, ka bērni vienmēr prot salabt un katrs zina savu vietu.
  Kas attiecas uz Pērkonu, viņu patiešām nevajag kaitināt, puisis ar raksturu, viegli aizsvilstas. Labi vismaz, ka ātri atdziest. Padārd, padārd un nomierinās.
  Jā, un vēl kas. Pēdējā laikā viņš ļoti aizrāvies ar kalēja darbu. Mēdz gadīties, ka viņš smēdē ieslēdzas, un dzirdams tikai, kā klaudz āmurs. Dievs pamatoti domāja, ka tas, ka cilvēki sākuši pa debesīm grozīties, ir viņa, Pērkona, darbs. Protams, ne jau tikai viņa vien. Visi viņi, dievi kalēji, - Hēfaists, Tvaštars, Svarogs, Ilmarinens (visus nemaz nevar uzskaitīt) - ir pielikuši savu roku un kalves āmuru.
  Bet pēdējā laikā kaut kā īpaši bija kļuvis redzams tas pats progress.
  Sākumā, kad tikko bija parādījušies šie pašskrejošie rati, dirižabļi un aeroplāni, Māra ar Dievu brīnījās. Vēlāk, kad tos nomainīja lidmašīnas, kaut kā pierada. Raķetes, mākslīgie Zemes pavadoņi un tamlīdzīgas ietaises jau tika uzņemtas kā ierasta pasaules daļa. Tiesa, sākumā Mārai šķita, ka kuru katru brīdi kāda lidojoša ietaise var iekrist viņiem tieši pagalmā.
  Vienu reizi, tērzējot pie alus kausa, Pērkons izskaidroja vecākiem, kādēļ Vidējā pasaulē darbojas citi, zemes likumi, un kādēļ neviena raķete un neviens satelīts fiziski (viņš tā arī pateica - "fiziski") ne tikai nevar iekrist kaut kur Augšējā pasaulē, bet pat nevar to nemaz ieraudzīt.
  Vismaz par Augšējo pasauli dieviem nebija jāuztraucas.
   
  Jumis
  
  Kas tie divi skūpstījās
  Mūsu nama pakaļā?
  Miežu jumis skūpstījās
  Ar apiņa cekuliņu.
  (Krustpils, 19689-0)
  
  На дворе на нашем заднем
  Целовались как-то двое.
  Это Юмис целовался
  С хмеля юною лозою.
  
  Jumim viss ir vienkārši. Visa dzīves jēga ir dzimtas turpinājumā. Nav svarīgi, kuras dzimtas. Ja mieži - tātad mieži. Galvenais, lai piedzimtu daudz. Pat radās ticējums: ja uz lauka atrod dubultvārpu, šeit ir bijis Jumis un svētījis ražu.
  Tas pats ir ar lopiem. Ja govij piedzimst dvīņi - tas ir Jumja darbs. Par vistām un pīlēm, un it īpaši par olām, nemaz nerunājot.
  Cilvēki mīl Jumi.
  Ir pat izdomājuši paradumu: kad māja uzbūvēta līdz spārēm, svin svētkus un Jumi slavina. Uz spārēm uzkarina vainagu, un var sākt svinēt, iedzert alu. Un tad vēl māju jumtus rotā ar zirga galvas formas rotājumiem. Arī par godu Jumim. Jo kā gan citādi? Mājas - tā ir ģimene. Bet ģimene - tātad bērni. Kurš gan normāls vīrietis neparūpēsies par to, lai viņa vīrietība zeltu un plauktu, priecētu sievu un radītu bērniņus? Atkal jāpateicas Jumim.
  Auglības dievs taču, ko te lai piebilst?
  Un jāteic, ka auglības ziņā puisis arī pats nav muļķis. Kaut arī nav precējies. Bet kādēļ gan precēties, ja dievam jau nu gan sieviete vienmēr atradīsies.
  Vārdu sakot, puisis nav ar pliku roku ņemams.
  Un tomēr, kopš laika gala līdz pat šai pašai dienai ne reizes nav bijis neviena konflikta, nevienas greizsirdības scēnas. Kā viņam tas izdevies?
  Visiem labi zināms, ka meitu ģēģeris, tomēr vīri viņu neprātīgi ciena. Apbrīno, priecājas. Nu, bet no otras puses, kurš gan gribētu labprātīgi stāties pretim auglības dievam? Pašiem vien rastos problēmas.
  Tā nu atliek vien priecāties.
   
  Ūsiņš
  Ūsiņš zirgu nojādīja,
  Pieguļnieku meklēdams;
  Gudri bija pieguļnieki,
  Neguļ ceļa maliņā.
  (Krustpils, 30084-0)
  
  Как верхами ехал Усиньш
  Пастухов в ночном искал.
  Пастухи - народ не глупый,
  У дороги не сидели.
  
  
  Ja ieraudzīsi jātnieku ar dzeltenām ūsām, nekļūdīsies, - būsi saticis pašu Ūsiņu.
  Kuru gan citu? Kurš gan atbild par zirgiem Vidējā pasaulē, ja ne Ūsiņš? To zina visi.
  Lai gan viņš pats ir pieticīgākais no pieticīgajiem. Kamēr viņu neuzrunā, pats ne vārda pirmais nebildīs. Nu, ja vien tu, protams, neesi zirgs. Ar zirgiem viņš ir gatavs ņemties no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam. Īsi sakot, zirgu dievs.
  Tiesa, nav īsti saprotams, kamdēļ uz jumtiem zirgu galvas veido par godu Jumim. Teorētiski zirgi taču ir tuvāki Ūsiņam.
  Bet viņš par to uz brāli netur ļaunu prātu.
   
  Saule
  Trim lapām bērziņš auga
  Liela ceļa maliņā.
  Vienā lapā Saule lēca,
  Otrā Saule norietēja,
  Trešajā lapiņā
  Saule lēja sudrabiņu
  (Valmiera, 33748-6)
  
  На обочине берёзка,
  На берёзке три листочка.
  На одном есть капля солнца,
  На втором - заходит солнце,
  А на третьем на листочке
  Отлила Сауле серебро.
  
  Saule ir izdevusies godam: spoža, mirdzoša. Skaistule!
  Un tik čakla, ka līdzīgu grūti atrast!
  Viņai piemīt dzelžaina disciplīna. Katru rītu bez izņēmuma, bez neviena pārtraukuma, viņas laiviņa iepeld debesīs. Un visu dienu ir ceļā. Kā no rīta rītausmā iznākusi, tā strādā visu dienu līdz rietam: vajag apsildīt, apmīļot un ar saulstariņu aplaimot katru zariņu, katru lapiņu, katru radību uz pasaules. Nevienu neaizmirst, malacīte.
  Tiesa, tā nav bijis vienmēr.
  Jaunībā, uh, cik nevaldāma bija! Kā kaut kas nebija pa prātam, tā uzreiz sāka dedzināt karstiem stariem, un ne pa jokam! Bija tāds gadījums, kad tik tikko nenodedzināja visu Vidējo pasauli. Labi, ka Pērkons jau bija paaudzies un neļāva iznīcināt vecāku radīto. Aizmetās uz saviem melnajiem zirgiem savaldīt nevaldāmo.
  Pērkons lika lietā visus savus ieročus, trīs dienas bez mitas deviņus zibeņus meta, dzelzs pātagu vicināja, laida bultas, ar uguns vāli māsu valdīja.
  Pat zeme drebēja.
  Par laimi, viss beidzās labi.
  Un galvenais - vecāki bija ļoti priecīgi, ka bērni viens uz otru neturēja ļaunu prātu. Kas bijis, bijis, ko pie pagātnes turēties. Galvenais, lai atcerētos mācību.
  Toties pēc tam Pērkons izkala māsai zelta laiviņu, lai viņai būtu ērtāk pa zilo debess jūru peldēt.
  Laba sanāca laiviņa.
  Tagad Saule no rīta līdz vakaram nepagurusi peld pa debesjumu.
   
  Mēness
  
  Kas to teica, tas meloja,
  Ka Mēnesis bez kumeļa:
  Rīta zvaigzne, vakar' zvaigzne,
  Tie Mēneša kumeliņi.
  (Vidzeme, Kurzeme 33898-1)
  
  Кто сказал, тот соврал,
  Что нет у Месяца коня:
  Звезды вечером и утром
  Это кони Месяца.
  
  Pavisam mīklains, diezgan noslēgts, viegli aizvainojams.
  Kad viņi ar Sauli atrada kopēju valodu un nolēma precēties, daudzi ģimenē neizpratnē raustīja plecus. Viena ir spilgta, ātri aizkaitināma, temperamentīga. Otrs - domīgs, auksts, ieturēts. Kā saka, ziemeļnieks pēc rakstura.
  Vienīgais, kas abiem bija kopīgs - spēja izstarot gaismu. Saulei - zelta, bet Mēnesim - sudraba, kas nakts laikā tik ļoti vērtīga. Bet Apakšējā pasaulē, kur viņam tik ļoti patīk iegriezties, viņa gaisma ir jo īpašā vērtē. Dažkārt viņš dāsni apsedz naksnīgās āres ar spožu, sudrabainu seģeni. Bet reizumis pazūd no debesjuma pavisam, un pēc tam ar aizvainotu skatu rāda nevis visu savu seju, met mazītiņu tās daļiņu, sudraba sirpīti, kurš dienu no dienas aug lielāks, vien tādēļ, lai, dažas naktis izrādījies, atkal apvainotos, sāktu sarukt un no jauna pazustu.
  Patiesais pazušanas iemesls, kura aizsegam kalpo mītiskie strīdi ar laulāto draudzeni, ir sudrabotā kunga nosliece uz visu slepeno un noslēpumaino.
  Jāpiebilst, ka, tieši pateicoties viņam, Augšējā pasaulē arvien parādās tādas jaukas lietas kā, piemēram, kafija, kuru tik ļoti ir iemīļojusi Māra.
  Maz kas naktīs slikti paslēpts, it īpaši, kad aizvainotais Mēness nesijā no debesīm savu sudrabaino gaismu.
   
  Auseklis
  Kas taku nomina upītes lejā?
  Auseklis nomina, vārdiņu smeļot;
  Pādīti kausiņā nesdamis mājās.
  Kur lika Auseklis ūdeņa kausu?
  Pādiņu mazgāja, vārdiņu teicot.
  (Valtaiķi, 1362-0)
  
  Чья же тропинка протоптана к речке?
  Аусеклис трудится, имечко ищет.
  Каждого дитятку моет водою,
  Черпает имя малютке рукою.
  Вот и нашлось подходящее имя,
  Аусеклис в дом отправляет дитя.
  
  Sidrabotis gailis dzied
  Zeltupītes maliņā.
  Auseklītis agri lēca,
  Saules meitas gribēdams;
  Lec, Saulīte, pate agri,
  Nedod meitas Ausekļam.
  (Nītaure, 33745-2)
  
  Поет серебряный петух
  У речки золотой.
  Рано Аусеклис встает,
  Хочет дочек Сауле;
  Сауле, Сауле, просыпайся,
  Дочек Аусеклису не дай.
  
  Jaunais Rīta zvaigznes dievs, Saules un Mēness dēls.
  Cik gan tautasdziesmu viņam ir sacerēts, iespējams, vairāk nekā citiem dieviem. Varētu padomāt - jauns puisis taču vēl; ar ko šis tādu godu izpelnījies? Bet tautasdziesmas visu izskaidro. Gan jaundzimušajiem Rīta zvaigzne vārdu dod, gan pie spožās Saules meitām labprāt piesit kanti.
  Auseklim ir viens goda pienākums - organizēt kāzas debesu valstībā. Ir taču zināms, ka katrās kāzās ir jābūt pulka tēvam (maršalam), kurš par visu atbildīgs.
  Nu, piemēram, jānozog līgava. Pulka tēvs uzmana, lai nozog tieši to līgavu, kuru vajag. Kādam ir jāpieskata arī "dziesmu kari", lai nenonāk līdz kautiņam.
  Pēc tradīcijas ir tā: līgavaiņa radinieki - "vedēji" - nozog līgavu, bet līgavas radinieki - "panāksnieki" - attiecīgi dzenas šiem pakaļ. Pakaļdzīšanās spēles laikā abas puses sacenšas apdziedāšanā, dziesmas sacerot taisni uz vietas. Dažkārt sanāk labi, jautri. Dažkārt kāds var apvainoties, ja apdzied, piemēram, viņa līkās kājas. Te Auseklim arī pienākas kārtību uzturēt.
  Pulka tēvam pienākumu netrūkst: jāraugās, lai nama durvis eglītēm izrotātas, lai līgavainim būtu pienācīgs izpirkums, lai līgavai būtu cienīgs pūrs...
  Vārdu sakot, ir ko darīt.
  Iespējams, tieši tādēļ Vidējā pasaulē ir tik daudz Auseklim veltītu dziesmu. Kuram gan negribētos, lai viņa kāzās būtu tāds maršals.
  Nu, bet no kāzām brīvajā laikā Auseklis ir labs dēls un uzticams pāžs savai mātei.
   
  Patrimps
  
  Patrimpam kūlīšu rati,
  Zeltoti stiebriņi spieķos;
  Ar vaska dzelteniem zirgiem
  Ir aizjūgti Patrimpa rati.
  (A. Pumpurs "Lāčplēsis")
  
  Патримпса-бога коляска
  Из золотистых колосьев,
  Спицы из спелой соломы,
  Жёлты, как воск, его кони.
  
  
  Vispār, ja tā godīgi jāsaka, tad latvieši Patrimpu sākotnēji nemaz nepazina. Prūši, - kas arī ir balti, - viņu cienīja daudz vairāk.
  Latviešiem par viņu pastāstīja Andrejs Pumpurs savā eposā "Lāčplēsis". Tādēļ dainās viņš vēl nav pieminēts.
  Bet lietas būtību šis fakts nemaina: Patrimpam ir uzdots pienākums sargāt Vidējo - cilvēku - pasauli.
  Jauns puisis ar vārpu vainagu galvā; viņš ir pavasara iemiesojums, zemes un dzidro avotu valdnieks. Viņa galvenie pienākumi ir nodrošināt ražu un mieru.
  Jā, un vēl, bez zemkopības aizbildniecības, viņš ir arī drošsirdīgo kareivju aizbildnis, kas nes veiksmi kaujās un veicina uzvaras.
   
  Pakols
  Galviņ mana gludenā,
  Kam tu līdi pazemē?
  Nu tu alu vairs nedzersi,
  Ar ļaudīmi nerunāsi.
  (Durbe, 27339-1)
  
  Голова моя гладенька,
  Куда лезешь ты под землю?
  Больше пива не достать,
  И с людьми не поболтать.
  
  Pakola melnajie zirgi
  Kaulainās kamanās jūgti,
  No ribām balzoni, slieces
  Un atzveltens, ilksis no stilbiem.
  (A. Pumpurs "Lāčplēsis")
  
  Паколса чёрные кони
  Впряжены в санки из кости,
  Из рёбер - полозья и перед,
  Оглобли - из кости берцовой.
  
  
  Agrāk latvieši bija pārliecināti, ka Apakšējo pasauli jeb viņsauli pārvalda Veļu māte, bet Andrejs Pumpurs "Lāčplēsī" mums pastāstīja par prūšu dievu Pakolu jeb Pīkolu.
  Viņš ir nāves dievs un Apakšējās pasaules jeb viņsaules valdnieks.
  Sarkanās vai melnās drēbēs ģērbts vīrietis, sirmie mati paslēpti zem galvas auta.
  Bez vajadzības Vidējā un it īpaši Augšējā pasaulē nerādās, viņam pilnīgi pietiek rūpju savās zemēs.
  Jo bez mirušajiem viņa aizbildniecībā ir arī tādas eksotiskas būtnes kā spoki, gari, sumpurņi, cilvēkēdāji un pat pūķi. Viņi visi tā vai citādi mēģina izlauzties no pazemes un kaut kā kaitēt dzīvajiem.
  Lai ar visiem šiem neradījumiem tiktu galā, ir jābūt pārliecībai un stingrai rokai.
  Un Pakols tiek galā, jo visas šīs radības ir droši ieslodzītas pazemes valstībā. Tur, protams, saimnieko Veļu māte.
  No Vidējās pasaules uz Apakšējo pasauli ved slepenas ejas. Senos laikos šajās spēka vietās uz pakalniem, kā likums, atradās Pakola tempļi. Ne katram tika ļauts ieiet šādā templī. Bija vajadzīga īpaša sagatavošanās, lai kalpotu pazemes dievam, un pēc tam vēl vajadzēja izpelnīties šādas tiesības, kārtojot eksāmenu paša dieva priekšā. Ja Pakols priesteri atzina, tas atgriezās pie cilvēkiem, apbruņojies ar tumsas pavēlnieka enerģiju. Ja nepatika - tam bija lemts papildināt pazemes valstībā dzīvojošo pulku.
  Runā, ka senos laikos uz nāves dieva templi veda nedziedināmi slimos un atstāja viņus tur uz nakti. No rīta no tempļa varēja iznākt pavisam vesels cilvēks. Nu, bet ja arī neiznāca...
  Tad neko darīt - tāda bija bijusi nāves pavēlnieka griba.
   
  Veļu māte
  Es redzēju Veļu māti
  Pa vārtiem ienākot:
  Baltu segu apsegusi,
  Smilšu kurpes kājiņā.
  (49479)
  
  Видел, видел я Мать духов,
  Что в воротах появилась:
  Сама в белом одеянье,
  Песочны туфли на ногах.
  
  "Ja jūs redzētu, kā latvieši kopj kapus!" - šī ir frāze no vecas anekdotes, un tā pilnībā ataino to cieņu, kura tiek dota Veļu mātei. Viena no viņas galvenajām funkcijām ir rūpēties par kapiem.
  Bet, protams, viņas rūpes ir arī par gariem jeb mirušo dvēselēm un arī par mirējiem. Lai cik tas nebūtu paradoksāli, bet pat Apakšējā pasaulē tiek saglabāts latviešiem raksturīgais matriarhāts, un Veļu māte ir laba saimniece savā mājā un sētā. Viņa ne tikai sargā kapu atslēgas, bet arī ar lielu prieku sagaida katru, kurš pamet Vidējo pasauli un pārceļas uz Apakšējo.
  Jāpiebilst, ka viņas pūļu rezultātā gari arī pazemes valstībā saglabā to pašu dzīvesveidu, kāds viņiem bijis uz zemes. Katrs turpina to, ko darījis, būdams dzīvs. Šajā ziņā mirušajiem nekas nemainās.
   
  Tie, kuri biedē cilvēkus
  
  Veļu mātes un Pakola aizbildniecībā ir daudz un dažādu būtņu. Piemēram, Veļi, Jodi, Laumas, Spoki, Vadātāji, Sumpurņi, Vilkači, Raganas, Lietuvēni un Pūķi.
  
  Veļi - tie ir mirušo gari, kuri turpina savu eksistenci arī pēc nāves. Parasti Veļu māte rūpējas par to, lai viņi justos labi un dzīvotu tā, kā iepriekš. Viņi tāpat mostas no rīta un iet savās ierastajās gaitās. Bet reizi gadā, novembrī, tumšajā rudens saulgriežu laikā viņi iziet Vidējā pasaulē, lai satiktu savus tuvos. Jūs taču piekritīsit, ka ir nedaudz nepatīkami, ja tevi apciemo tie, kurus tu neredzi. Tāpēc ar to kaut kas ir jādara. Pirmkārt, mirušo piemiņas dienā noteikti ir jāiet uz kapiem un jāsaved kapi ideālā kārtībā. Tāpat ir kārtīgi jānogrābj smiltis, atstājot skaistas svītras. Agrāk, senos laikos, zemi slaucīja ar egļu zariem, aizslaukot paša pēdas. Tā gan skaisti izskatās, gan nav redzams, kur ir aizgājis dzīvais radinieks, un tātad gari to nevarēs panākt.
  Cita paraža, kura saglabājusies līdz mūsdienām, ir rituāls ar gaili, kuru veic tamdēļ, lai no gariem pasargātu zirgus. Saimnieks, turot rokās gaili, apiet apkārt katram zirgam pretēji pulksteņrādītāju virzienam, un tad nocērt gailim galvu, turot viņu virs iepriekš īpaši sagatavotām auzām. Šīs auzas tad saliek zirgiem barotavās. Tiek uzskatīts, ka šāds rituāls pasargā zirgus no ļaunajiem gariem. Jā, un noteikti ar gaiļa asinīm ir jāapsmērē durvju stenderes, lai ļaunie gari netiktu ne mājā, ne kūtī.
  
  Jodi - tie arī ir gari, tikai līdzīgāki velniem. Katrā gadījumā viņi dzīvo peklē (vārds "pekle" nozīmē "elle" - bezdibeņa bedre, tā pati pazemes valstība) un pa visām varītēm cenšas tikt no tās laukā un kā nebūt sariebt tiem, kuri dzīvo Vidējā pasaulē.
  
  Laumas arī pieder pie neradījumiem. Tikai ar tādu atšķirību, ka viņas neperina neko sliktu. Laumas brīnišķīgi ir aprakstījis Viljams Šekspīrs savā slavenajā lugā "Sapnis vasaras naktī". Kā saka - ne ko pielikt, ne atņemt. Viņas dzīvo mežos, naktīs danco mežu ielokā un, ja paveicas, var piepildīt jūsu vēlēšanos.
  
  Vadātāji - tie ir tādi neradījumi, kuru mērķis ir likt ceļiniekam apmaldīties burtiski trijās priedēs. Vadātājs viņu vadā tik ilgi, līdz uzaust gaisma, un tad, kur bijis, kur ne, ceļš parādās tepat, acu priekšā.
  
  Lietuvēni - tā ir īpaša kasta. Tās ir to cilvēku dvēseles, kuri nomiruši no nosmakšanas: noslīkušie, pakārušies vai nožņaugtie. Tā kā cilvēks nav paspējis nodzīvot viņam atvēlēto mūžu, viņam ir jāstaigā pa Vidējo pasauli vēl visi atlikušie dzīves gadi. Tad nu sanāk, ka viņš it kā ir uz zemes, bet zemes dzīvi dzīvot nevar. Protams, ka lietuvēniem skauž. Tādēļ viņi izklaidējas, naktī uzbrukdami gulošiem cilvēkiem vai lopiem - zirgiem, govīm. Uzkrīt no augšas un cenšas nožņaugt. Taču pret to ir ļoti iedarbīgs līdzeklis: ir tikai jāpakustina kreisās kājas īkšķis, un lietuvēns uzreiz mūk projām.
  
  Spoki, sumpurņi, vilkači un raganas - tas jau ir visiem labi zināmas būtnes.
   
  Pūķis
  Malu, malu visu rītu,
  Siekam kaudzes nenomalu.
  Milti kāp kaudzītēm,
  Siekā rudzi man neplok:
  Pūķis tup aiz sijiņas,
  Siekā rudzus gausināja.
  (Patkule, 8103-0)
  
  Мелем, мелем мы все утро,
  Не закончить нам работу.
  Сыплется мука в посуду,
  Не кончается зерно:
  То Дракон сидит под крышей,
  Создаёт зерна избыток.
  
  
  Viena no Apakšējās pasaules visbrīnumainākajām radībām.
  Viņš var izšķilties pat no gaiļa - jā, jā, gaiļa, nevis vistas! - olas. Var tikt nodots mantojumā no iepriekšējā saimnieka. Var... Var uzrasties visādos veidos, jo viņš taču ir pūķis.
  Galvenais, ka viņš nes bagātību savam saimniekam: graudi nebeidzas, nauda nebeidzas. Tiesa, gadās, ka kaimiņiem neparasti ātri beidzas visi krājumi, bet kurš tad zina, ko pūķis dara pa naktīm?
  Tikai ir jāpatur prātā, ka pūķi nedrīkst sadusmot, jo viņš ir ārkārtīgi ugunsbīstams. Sadusmojies viņš var viegli aizsvilties viscaur dzirkstelēs - un re, jūsu bagātnieka nams jau vienās liesmās.
  Bet ko tad jūs gaidījāt, ja pūķu īstā dzīvesvieta taču ir Apakšējā pasaule, un viņi dzīvo pēc tās likumiem.
  Lai gan, protams, doma par pašam savu pūķi ir ļoti kārdinoša.
   
  
  
  
  
 Ваша оценка:

Связаться с программистом сайта.

Новые книги авторов СИ, вышедшие из печати:
О.Болдырева "Крадуш. Чужие души" М.Николаев "Вторжение на Землю"

Как попасть в этoт список

Кожевенное мастерство | Сайт "Художники" | Доска об'явлений "Книги"